Kristaps Lībietis savulaik bijis viens no labākajiem biatlonistiem Latvijā. Viņš valsts izlases sastāvā divreiz startējis ziemas olimpiskajās spēlēs, bet vasaras biatlonā pat kļuvis par pasaules čempionu. Tagad ik otrdienu un ceturtdienu Kristaps dod padomus ikvienam "Nike Riga Run" treniņa dalībniekam, kurš par savējo izraudzījies rollerslēpošanu.

Vai kļūt par pasaules klases sportistu bija tavs mērķis jau bērnībā?

Noteikti ne. Kā jau visi, visticamāk vēlējos kļūt par tālbraucēju, ugunsdzēsēju vai policistu. Taču slēpot droši vien sāku, tāpat kā daudzi - kad mācījos skolā. Īstenībā man riebās slēpošana. Nemācēju, bet stundās visus salika vienā līnijā un bija jāslēpē vienam aiz otra. Es uz priekšu netiku, tāpēc biju drošs, ka nekad dzīvē neslēpošu. Tomēr citos sporta veidos biju labāks. Fizkultūras skolotājs pamanīja šīs dotības, jo, piemēram, krosus skrēju labi, lai arī īpaši tiem netrenējos. Klases audzinātāja teica, lai izvēlos kādu sporta veidu, kurā trenēties, taču sports mani neinteresēja. Kad mācījos 4. klasē, biju uz vienu treniņu pie Valda Bērziņa. Viņš savulaik bija labs biatlonists PSRS mērogā un tolaik strādāja ar jaunajiem. Savulaik viņa audzēknis bija arī [Latvijas izlases biatlonists] Jēkabs Nākums. Man teica, ka ir tāds treneris Bērziņš. Lai aizeju pamēģināt. Treniņā atkal negāja ar tām slēpēm, tāpēc atkal nosolījos, ka nekad neslēpošu.

Kā izdevās nepatiku pārvērst par augstvērtīgiem rezultātiem?

Pabeidzu 5. klasi, un draugs tolaik trenējās biatlonā. Aizgāju līdzi, un treneris Kārlis Bībers vaicāja, vai es arī piedalīšos. Kautrīgs būdams, atbildēju apstiprinoši. Tas bija vasarā, un tolaik biatlonisti trenējās ar rollerslēpēm, tāpēc es īstenībā sportot sāku tieši ar tām. Tā Kārlis Bībers kļuva par manu pirmo treneri. Pirmos divus gadus gan tikai slēpoju. Citi arī trenējās šaušanā, bet man to ļāva tikai otrā gada beigās. Līdz tam strādāju tikai pie slēpošanas tehnikas. Taču sports mani aizrāva pa īstam, kad sākās sacensības. Pirmās man bija 7,5 kilometru distancē, kurā finišēju septītais. Drīz pēc tam jau tiku trijniekā. Mači bija katru sestdienu un svētdienu. Kā decembrī sākām, tā līdz martam.

Kas bija tavi konkurenti?

Biatlonā trenējās daudzi - Alūksnē vien bijām aptuveni 25 cilvēki grupā. Vēl bija spēcīgi sportisti no Cēsīm, Talsiem, Madonas. Slodze bija liela, bet jauniešu vecumā organisms ātrāk atjaunojas, tāpēc nogurumu nejūt. Trešajā treniņu gadā ieskrējos un tad arī redzēju perspektīvu. Vienā sezonā uzvarēju katrā nedēļas nogalē, kad bija sacensības. Daudzi brīnījās un nespēja saprast, kā tas iespējams. Vēlāk tam rada izskaidrojumu - esmu no tiem, kuru organisms attīstās ātrāk, nekā vienaudžiem, tāpēc pusaudžu vecumā spēka bija vairāk.

Tiki līdz Latvijas biatlona izlasei, divreiz startēji olimpiskajās spēlēs. Kāpēc nolēmi aiziet no profesionālā sporta?

Galvenokārt finansiālu apsvērumu dēļ. 21 gada vecumā man piedzima dēls Nils Kristiāns, un šis notikums mainīja skatījumu uz dzīvi. Kamēr nebija ģimenes - vajadzību bija mazāk. Protams, vēlējos turpināt slēpot. Vispirms motivācija bija iespēja pirmoreiz tikt uz olimpiskajām spēlēm - 2006. gadā Turīnā. Tas izdevās, turklāt kvalificējos arī iedzīšanas disciplīnai, jo tiku labāko 60 dalībnieku skaitā. Pēc četriem gadā, gatavojoties Vankūverai, izvirzīju konkrētu mērķi - jātiek labāko trīsdesmitniekā jebkurā disciplīnā. Taču laikapstākļi bija sarežģīti - saule mijās ar lietu, mākslīgais sniegs tika jaukts kopā ar dabīgo. Apzinājos, ko spēja izlases tehniskais personāls, un bija skaidrs, ka ir nepamatoti cerēt uz kaut ko labu. Lēmums par aiziešanu nebija grūts. Man tobrīd bija 28 gadi. Agrāk gan uzskatīja, ka biatlonistiem labākais laiks sākas pēc 30 gadiem, bet tagad var redzēt, ka elitē visu nosaka arvien jaunāki sportisti.

Tagad vadi "Nike Riga Run" treniņus rollerslēpošanā. Kas šodien tevi mudina turpināt sportot?

Ilgākais periods bez sporta man bijis mēnesis, jo bija sakrājies nogurums. Taču pēc tam palika vēl trakāk. Biatlonā trenējos 16 gadus, un tas ir ilgs dzīves posms. Tāpēc arī tagad bez kustības un sporta nevaru. Rollerslēpošana ir labs veids, kā vasarā uzturēt sportisko formu, un man prieks, ka šis sporta veids kļūst arvien populārāks Latvijā.

Kas ir vērtīgākais, ko esi ieguvis no daudzajiem gadiem profesionālajā sportā?

Sports man daudz devis - iemācījis būt mērķtiecīgam, tiekties pēc mērķiem, kuri varbūt pat šķiet nesasniedzami. Visas sacensības, kurās startēju, esmu sasniedzis arī finišu, un tas dažreiz prasījis cieši sakost zobus un iet tālāk. Tāpat arī pieradinājis būt punktuālam, devis disciplīnu, licis ievērot režīmu. Šīs lietas 21. gadsimtā, šķiet, tiek palēnām aizmirstas. Pateicoties sportam arī esmu redzējis pasauli, kā citi dzīvo. Vai vēlētos, lai dēls kļūst par biatlonistu? Laikam tomēr ne. Pārāk labi zinu profesionālā sporta otru pusi. Prioritāte ir laba izglītība, bet viņš ir aktīvs puika, un tas ir svarīgākais.