Aizejot uz "Nike Riga Run" treniņiem "Bauda sportot Mežaparkā", daudzi skriet gribētāji ar interesi uzlūkojuši pievilcīgo bruneti, kura gatavojas vadīt plānoto nodarbību. Inese Nagle. Viņa ir skriešanas trenere. Pati var lepoties ar diviem Latvijas čempiones tituliem 400 metru barjerskriešanā, lielu pieredzi vieglatlētikā, kā arī spēju saglabāt sievišķību un teicamu sportisko formu.

Kas īsti esi - profesionāla sportiste vai trenere?

Trenējos vieglatlētikā no deviņu gadu vecuma un manas pamatdisciplīnas ir 100m un 400m barjerskrējiens. Par profesionālu sportistu gan sevi nenosauktu, jo sports man nav iztikas avots un ar to naudu nepelnu. Taču tas arī nav amatieru līmenis. Aktīvi trenējos katru dienu, braucu uz treniņnometnēm, regulāri startēju sacensībās Latvijā un ārpus tās. Esmu piedalījusies Eiropas čempionātā komandām, Pasaules Universiādē, SELL studentu spēlēs. Milzīgi panākumi vēl nav, bet nedomāju apstāties pie sasniegtā.

Nemitīgi treniņi, gatavošanās startiem, skriešana - kāpēc tev tas viss vajadzīgs?

Viens no svarīgākajiem iemesliem ir uzvaras garša sacensībās - tā ir sajūta, kuru nemainītu ne pret ko. Sajūta, ka esi to paveikusi pati ar saviem spēkiem, neatlaidīgu darbu un apņēmību. Man ir svarīgi sevi apliecināt, parādīt, ka esmu labākā. Turklāt bez sportiskām aktivitātēm un lieliskas fiziskās formas vispār nevaru iedomāties savu dzīvi. Man patīk būt dzīvai - spēcīgai, ātrai, atlētiskai.

Kas ir tik aizraujošs barjerskriešanā?

Tā ir ļoti interesanta vieglatlētikas disciplīna. Nepieciešama laba tehnika, ātrums, spēks. Dažreiz nedaudz pat pārņem nerealitātes sajūta skrienot. To varētu salīdzināt ar lidojuma sajūtu, kaut gan tieši pats svarīgākais ir pēc iespējas ātrāk apstrādāt barjeru un nonākt pie nākamā soļa. 100 metru barjerskrējienā viss notiek automātiski, īpaši nedomājot. Ir tikai ritms un tehnika. Turklāt man patīk, ka vieglatlētika ir individuālais sports. Tu  zini, uz ko esi spējīgs, un viss atkarīgs tikai no pašas fiziskās formas, tehnikas un apņēmības. Vari izdarīt tik daudz, cik tajā brīdī esi spējīga, bet zini, ka sasniegtais ir tikai tavs nopelns. Neizdevies starts - pati vainīga, uzvara - drīksti nedalīties ar to.

Esi pārdomājusi, ko sports Tev devis?

Pavisam noteikti sports ietekmē to, kāda esmu. Tas audzina raksturu, disciplinē ikdienu, mani pašu. Tas palīdz būt stiprai. Iemāca būt mērķtiecīgai visās lietās, ko daru, tāpēc neko savā dzīvē nedaru tikai tāpat vien.

Vai ir vilinājuši arī citi sporta veidi?

Šķiet, ka palikuši vien daži, kurus neesmu vēl izmēģinājusi. Taču esmu gandrīz droša, ka arī atlikušajiem sporta veidiem kādudien pieķeršos. Neredzu iemeslu, lai to nedarītu. Man nav baiļu sajūtas no ātruma, augstuma, lielas fiziskas slodzes vai izaicinājuma. Vienmēr ir interesanti pamēģināt kaut ko jaunu. Piemēram? Labprāt izmēģinātu nobraukt ar bobu pa trasi. Gribētu sajust to ātrumu un virāžas.

Nācies arī ciest sporta dēļ?

Drīzāk dažreiz pati esmu bijusi neapdomīga. Bija tāda reize, kad pavizinājos ar motorolleru. Tā kā man patīk ātrums un uz bremzes roku īsti neturēju, sanāca nokrist - nobrāzu visas malas. Neskatoties uz to, ka celis bija traki savainots un pie katras kājas saliekšanas plēsa kreveli vaļā, es pēc pāris dienām startēju sacensībās. Esmu arī startējusi ar ļoti sliktu pašsajūtu, temperatūru. Tās nav vienīgās reizes, kad esmu varējusi saņemties un mobilizēties, neskatoties uz apkārtējiem apstākļiem.

Gadu laikā esi atradusi recepti, kā motivēt sevi, kad ir visgrūtāk saņemties?

Man galvenais ir pierādīt sev, ka varu labāk, ātrāk. Zinu savus mērķus, kurus vēlos sasniegt jau kopš bērnības, un es nepadodos. Protams, ir smagi treniņi, traumas, neveiksmes, bet tas ir tā vērts - caur grūtībām uz uzvaru, tikai tad to patiešām novērtē!